Kā mēs paņēmām suni. Autors Evelīna.

  Es ar savu ģimeni esam paņēmuši suni, bet tas ir tikai uz laiku. Tas notika negaidīti. Tā bija visparastākā diena, un bija normāli- es atrados skolā, mani vecāki un brālis atradās darbā. Vakarā es ar mammu gājām mājās. Visi pārējie jau bija mājās. Mēs Faronu (tas ir sunīša vārds) jau bijām redzējuši iepriekš. Un kad es pamanīju Faronu es to uzreiz samīļoju. Bet tad es pamnīju ka uz grīdas atrodas suņu bļodiņas un man tas likās aizdomīgi… bet es nepajautāju kāpēc tās tur atrodas. tad mana mamma pajautāja uz cik ilgu laiku viņš ir šeit (jo parasti Farons ir tikai ciemiņš), un brālis atbildēja- ka uz diviem mēnešiem. Man bija šoks… Es neticēju tam ka Farons paliek uz diviem mēnešiem!!! Bet tā tomēr bija taisnība.

        pirmo nedēļu es biju laimīga, es biju priecīga kad varēju viņu vest no rītiem laukā, kad satiku viņu pēc skolas. Bet jau nākošajā nedēļā man jau sāka palikt garlaicīgi, vairs jau negribējās Faronu vest laukā utt.

        Farons nevienmēr ir kustīgs, dažreiz viņš apguļās uz muguras un nekustās. Viņu nevar atstāt vienu jo viņš jutīsies vientuļi un smilkstēs cik skaļi vien var. Farons ir ļoti izvēlīgs, bet ļoti paklausīgs.

        Pagaidām Farons pie mums dzīvo 1 mēnesi. Šis 1 mēnesis palidoja tik ātri ka pat nesaprotu kur laiks palika!? Bet šis ir bijis mans labākais mēnesis, tieši Farons man lika celties agrāk no rīitiem un vispār iet pastaigās vairāk!